Johan Brisinger /Sweden,2006/
Kad tev ir gadi divdesmit viens, tad liekas, ka viss, kas no Tavas dzīves sanāk, tā ir laba instrukcija-„kā nevajadzētu” un vispār, nebūtu nekādu problēmu, ja tētis būtu lietojis prezervatīvu!Un tieši tāpēc, domājot par savu ģimeni, gribās, lai tā ļautu dāvāt tai, to pēc kā pats tik ļoti ilgojies esi bērns būdams un pretī to pašu saņemt.Un tieši tāpēc ir jānogalina. Kaut reizi mūžā ir jānogalina. Kaut reizi. Kaut vienu. SEVĪ! Lai netīkamās atmiņas vairs nesāp un netraucē ar savām ēnām pagātnē.Lai vari nedomāt par tiem daudzajiem narkotiku veidiem ,kuri pasaulē izdomāti, bet tā arī neviens no tiem nespēj noņemt to briesmīgo sāpi dvēselē, par tām atmiņām, kuras reiz atceroties varēja smieties. Pēc tam vēlreiz pasmieties. Un vēlreiz, vārdu sakot, nosmieties tā, ka vēders sāp un pats esi saliecies trīspadsmit līkumos. Bet realitātē sper soļus vienā taktī ar skaudrumu tur aiz krūšu kurvja.
Gribās saviem bērniem varēt iemācīt pašu galveno – neesi skops; padalies ar konfektēm un citiem saldumiem, kas Tev dara prieku; paņemto noliec vietā; esi kārtīgs, sakārto jucekli pēc sevis; neņem svešas mantas; neaizmirsti atvainoties, ja kādam sanācis nodarīt pāri; dzīvo atrodot līdzsvaru - mazliet zīmē, mazliet mācies, dziedi, dejo; strādā, tā lai esi pelnījis atpūtu; paņem draugu pie rokas, turieties kopā un ieraugiet brīnumus! Gribās, lai dzīve strīpaina, bet ne kā zebra, bet kā varavīksne laistās. Un būt.Un kopā.Un nosargāt. Jo bērni ir tilts uz Paradīzi.
Birkas: Watch and think
