_______________________________________________________
Tik sen nav bijis tā, ka raudāt gribās.Nav kauns un cukurs acīs.

Sapņi sāp.Jo nāc.Viens.Reizēm saujās prieks.

 Nespēju tulkot – kāpēc. Kaķēni sen kā dzelmē nosprāguši…

 Es domāju? Tu domā?Un tad tiekamies, Tur, citās paralēlēs?

 -Nezinu.

 Bet neslēpšu.Uznāk-

 Ir paisums un gribās, lai nav patiesības, ne melu, ne jautājumu, ne atbilžu,

Vien daudzpunktes un domuzīmes pirkstus ar tinti smērē.

Grūtākais uzredzēšanos, priecīgākais-sveiks.

Peldam vienā straumē.

 Neslēpšu.Gribās.

Lai rītdiena ir kā vakardiena toreiz, pirms četrām Ziemām un Maiju tajā.

 -Bija silti…

Un…man pietrūkst!

/2010/ 

- Tu satiksi mani Ziemā. Un nebaidies, ka man rokas būs mazliet nosalušas…

 Atkusni rada jau doma vien, kad ar pirkstiem Tevi zīmēju –

Uz vaigiem, uz auss, uz kakla, uz krūtīm, uz gurniem sev.

 -  Un tad sekos Pavasara plūdi, vēl iepriekš nepieredzēti spēcīgi.

 Es kusīšu Tevī.

Kopā iziesim no krastiem, ārpus taustāmām robežām, saplūstot kopā.

 Ziema aizplūst, neeksistē…

- Ķiršu koks uz vientuļas salas. Ziedi sniegā.

________________________________________________________

Vārdu pastaiga pār Tavām lūpām uz manām ausīm.

- Tu dari man to,ko pavasaris dara ar ķiršu kokiem.

  Es nezinu,nezinu,nezinu kā,kad un no kurienes,bet…

Es Tevi…Nu jā…Un varbūt pat ļoti.

Es gribu pievērst uzmanību kādam stāstam, kuru ir simtiem pat nepārspīlēšu sakot tūkstošiem, tā nav tik tāla nākotne, mēs jau te esam, aizmirsuši pagātnes pāridarījumus 700 pakļautības gadus to pašu Rietumu ideālu ēnā un tā pavisam noteikti nav jābūt, nav jāaizmirst ģimene, pašapziņa, nacionālā kultūra, vēsture, it kā aiz brīvas gribas mēs to darām un te man nāk citāts galvā: “Vispaklausīgakais pakalpiņš ir tāds, kurš domā, ka viņš ir brīvs un dzīvo aiz brīvas gribas”.
Alternatīvas tiek labi slēptas, tāpat kā par lielu naudu nopirktie patenti noput salikti plauktiņos tā vietā, lai kalpotu cilvēcei!

Rolfa Vintera grāmata “Amerikas biedi” ir kā piesēta ar faktiem par situāciju dižās Amerikas Savienotajās Valstīs un patiesībā liels un varens nenozīmē, ka viņš nevar būt slims pašā saknē, ko teicami atklāj Rolfs Vinters iezīmējot pamatiedzīvotāju indiāņu nolemtību, sabiedrības sašķeltību un varas korumpētību. Grāmatā varēsiet atrast ļoti raibu un grūti noticamu faktu apkopojumu izklāstu, kas vēstī par vienu. Ja reiz tik dižā Amerika slimo vai mēs varam būt droši par sevi, ja reiz tik ļoti tiecamies pretī?

Čaka stāsts

Čaks, kuru patiesībā sauc par Čārlzu, ir 44 gadus vecs, viņš ir precējies, un viņam ir divi bērni. Tas ir simpātisks sportiska izskata vīrietis ar veselīgu sejas krāsu, kurš jebkurā kovboja filmā varētu tēlot “brašu zēnu” ar baltu platmali galvā. Netālu no Losandželosas, Sanfernandovelijā, viņam ir personiskā māja ar peldbaseinu un divas mašīnas garāžā, kā arī sava jahta Marinadelrejas līcī.
Katru rītu Čaks sēžas pie sava “Faierberda” stūres. Viņš brauc ar šādu automobīli, tāpēc ka tas viņam piešķir jauneklīgu  un sportisku izskatu. Viņš brauc pa soseju gar Holivudu, Santamoniku un Losandželosas lidostu uz uzņēmumu, kur strādā par inženieri konstruktoru. Šis uzņēmums razo mākslīgos Zemes pavadoņus, elektriskās skaitļošanas mašīnas, kā arī dažādu elektronisko aparatūru bruņotajiem spēkiem.
Čaks ir centīgs inženieris. Viņš bieži vien strādā līdz vēlam vakaram, bet dažreiz arī visu nakti, ja projektēšanas birojā, kuru viņš vada, rodas kādas grūtības; ļoti svarīgi ir vienmēr bū savu uzdevumu augstumos, nedrīkst pieļaut, lai kāds no viņa grupas darbiniekiem varētu viņam kaut ko pārmest.
Čaks no visas sirds mīl savu darbu un to nemainītu ne pret kādu citu. Pat mājās viņš nevar to aizmirst, viņš lasa tehniskos žurnālus, jo vienmēr taču rodas kas jauns un jābūt pēc iespējas vairāk informētam par visiem jaunumiem. Viņam patīk pastāvīgie strīdi, kas saistīti ar viņa darbu, patīk viņa firmas drosmīgie jauninājumi. Bez tam viņa darbs tiek labi atalgots: viņš saņem 36 000 dolāru gadā; viņam nav par ko sūdzēties, viņam dzīvē ir veicies.
Čaks ir teicamā formā. Katru rītu viņš 20.min peldas savā baseinā, pēc tam brokasto, ievērojot stingru diētu. Sestdienās un svētdienās Čaks spēlē golfu, hobijam paredzētajā pagrabā viņš dažkārt nomoka sevi, izdarīdams vingrinājumus ar rīkiem, kas nostiprina muskalatūru un uzlabo asinsriti. Viņš dažkārt prāto, vai nevajadzetu uzcelt savu somu pirti, jo vienmēr tacu jābū formā, kaut kas taču jādara šajā nolūkā, it īpaši tad, ja tev jau ir 44 gadi. Universitātēs, gar kurām Čaks brauc no rītiem, taču mācās jauni ļaudis, tiek gatavota viņam maiņa.
Pagaidām šādas briesmas vēl nedraud. Viņš nav vecs un ne tik drīz novecos. Pagaidām viņš vēl maz atsķiras no jaunajiem cilvēkiem, kas strādā viņa projektēšanas birojā: viņa matos nav sirmu šķipsnu, viņš izdara 50 vingrinājumus balstā guļus, viņam nav ne grama lieka svara.
Viņš var būt mierīgs, var pat lepoties ar sevi. Viņš ir dzimis kādā Vidējo Rietumu nomalē. Protams, koledžā nevar iegūt gluži to pašu, ko, mācoties slavenajās universitātēs, tomēr viņš ir daudz ko sasniedzis.
Kādu rītu Čaks, kā parasti, brauca ar savu “Faierberdu” uz darbu. Un pēkšņi notikumi sāka risināties tik strauji, ka viņš pat nespēja uzreiz visu apjēgt. Viņu atlaida, izmeta uz ielas, izskaidrojot to ar nepieciešamību apvienot vairākus projektēšanas birojus un taupīt līdzekļus: valdība atsaukusi dažus pasūtījumus, uz kuriem cerēja firma. Viņam izteica līdzjūtību un novēleja laimi.
Šo notikumu ar Čaku grāmatas “Amerikas biedi” autoram pastāstīja kāds Losandželosas psihiatrs, piebilzdams, ka šādu gadījumu ir daudz. Čaks galu galā nokļuva pie psihiatra, jo šās straujās krišanas laikā viņš bez visa pārējā vēl saprata arī to, cik maz viņš nozīmēja ģimenei. Sieva nicinoši nosauca viņu par neveiksminieku, meita pieprasīja nodrošināt arī turpmāk braukāt ar savu mašīnu, ko viņa tagad vairs nevarēja atļauties, dels vēsi deva padomu meklēt jaunu darbu un tulīt pat aizgāja, jo kaut kur netālu no mājas viņu gaidīja draudzene.
Bēdas salauza Čaku. Sieva viņu aizveda pie psihiatra, jo baidījās, ka viņš varētu izdarīt pašnāvību. Bet viņš neizdarīja pašnāvību, jo vēl taču vajadzēja samaksāt par māju. Un tagad viņš skraida no vienas firmas uz otru, nesekmīgi meklējot darbu, bet Losandželosā šādu inženieru – bezdarbnieku ir pārpārēm. Tagad Čakam ir sirmi deniņi, viņš vairs nekrāso sirmās šķipsnas, kā to darīja agrāk, kad viņš vēl bija jauneklīgs un viņam smaidīja veiksme, un no rītiem viņš brauca uz darbu ar savu mašīnu.
Čaks bija zaudējis kauju – “mežonīgo Rietumu” kauju mūsdienu gaumē. Agrāko cīņu par zemes gabalu tagad nomainījusi cīņa par izdevīgu vietu, cīņa, kurā gan nešauj, bet tomēr nogalina.

Inside /2008/

Iekšpus mazās sirds ir viens mazs dzelzs vīrs, kurš nepārtraukti rāda ar pirkstu, kur iet un ko iebāzt mutē pirmdienas rītā, lai svētdienā sastrādātie grēki tiktu atlaisti.

Nebeidzot atbildēt uz jautājumu, kas tad ir gļēvs cilvēks, tas, kurš bēg vai paliek cīnīties, kādu dienu viena no atbildēm šķitīs pareiza un vienā situācijā varēs aiziet bojā un ģimene paliks viena bez tēva, bet otrajā ainā viņš aizbēgs no frontes un izaudzinās spēcīgus dēlus. Un tad vienmēr pazib jautājums vai saglabāt atmiņas un izcilu paraugu, kā nodzīvot dzīvi ir pareizāk vai dzīvot un izaudzināt nākošo paaudzi pavisam iespējams ar tām pašām kļūdām, kas turpināsies līdz viena paaudze nepateiks, pietiek ļaut gļēvuļiem vairoties. Iespējams tad visa pasaule sajuktu prātā, galvā džinkstošās balsis no bērnības gultas sakultu sviestā un mēs visi kā viens dotos uz tvaika ielu 14, bet tur nepietiktu vietas visai pasaulei un pavisam iespējams liktu doties mājās un pavisam iespējams pus pasaule saprastu, ka šis apjukums ir tikai laicīgs.

Tik daudzšķautnainā iekšējā balss pārstātu būt tik gļēva un zem laternas vēlā vakarā man un tev nerādītos ēnu aplis apkārt auguma stāvam, kā atgādinājums, ka iekšpusē sitas simtiem melu, kā tādi māli ar ko aizlipināt cauro, dūmojošo mūri, uz kura ziemā pasildīties.

P.S. Dzīvot pēc sirdsapziņas var izrādīties grūti un vieglāk ir aizbēgt. Arī tas ir cilvēciski un tu vienkārši tiksi ieskaitīts tajos 50% gļēvuļu, bet jautrāk būtu nošaut to duci velnēnu, kas liek sajukt prātā. Padomā par to!

Kad tev ir gadi divdesmit viens, tad liekas, ka viss, kas no Tavas dzīves sanāk, tā ir laba instrukcija-„kā nevajadzētu” un vispār, nebūtu nekādu problēmu, ja tētis būtu lietojis prezervatīvu!Un tieši tāpēc, domājot par savu ģimeni, gribās, lai tā ļautu dāvāt tai, to pēc kā pats tik ļoti ilgojies esi bērns būdams un pretī to pašu saņemt.Un tieši tāpēc ir jānogalina. Kaut reizi mūžā ir jānogalina. Kaut reizi. Kaut vienu. SEVĪ! Lai netīkamās atmiņas vairs nesāp un netraucē ar savām ēnām pagātnē.Lai vari nedomāt par tiem daudzajiem narkotiku veidiem ,kuri pasaulē izdomāti, bet tā arī neviens no tiem nespēj noņemt to briesmīgo sāpi dvēselē, par tām atmiņām, kuras reiz atceroties varēja smieties. Pēc tam vēlreiz pasmieties.  Un vēlreiz, vārdu sakot, nosmieties tā, ka vēders sāp un pats esi saliecies trīspadsmit līkumos. Bet realitātē sper soļus vienā taktī ar skaudrumu tur aiz krūšu kurvja.

Gribās saviem bērniem varēt iemācīt pašu galveno – neesi skops; padalies ar konfektēm un citiem saldumiem, kas Tev dara prieku; paņemto noliec vietā; esi kārtīgs, sakārto jucekli pēc sevis; neņem svešas mantas; neaizmirsti atvainoties, ja kādam sanācis nodarīt pāri; dzīvo atrodot līdzsvaru -  mazliet zīmē, mazliet mācies, dziedi, dejo; strādā, tā lai esi pelnījis atpūtu; paņem draugu pie rokas, turieties kopā un ieraugiet brīnumus! Gribās, lai dzīve strīpaina, bet ne kā zebra, bet kā varavīksne laistās. Un būt.Un kopā.Un nosargāt. Jo bērni ir tilts uz Paradīzi.

Vienmēr blakus ir dzirdēta frāze ņem viegli viss ir kā līstošs ūdens no glāzēm un tā no rokas rokā, no mutes mutē šī frāze seko manai, tavai ikdienai. Vairumam, kuru šis teikums ir skāris. Un ja nu tā nav kā melns uz balta stāv rakstīts amerikāņu likumos, ja gribas paskatīties tālāk par melnbalto darba galdu, par pirmo kritienu pa logu ārā, jā es toreiz izdzīvoju, jo mazam kauli ļoti labi saaug.

Es teiktu kļūsti reiz skudra līstošajā ūdens glāzē, tad redzēsi zīmes.

Kad beidzot kļūsi liels un paspēsi sabremzēties pirms avārijas, tad atcerēsies, laiku, kad pats biji mazais zaporožecs hammeram pie kājām. Beidzot redzi, kā šoreiz augot, ķerot skatienus un jutekliskus mirkļus mēģinot noskūpstīt sievieti pie sarkanās gaismas luksofora, spraucoties starp lielajiem ziediem esi redzējis daudz vairāk krāsu, kļūstot liels šajos Elizejas laukos.

Lai mums katram pa vienam elektriskam šokam, kad piemirstam nieku, kurš glāzē būdams viens spēj katru dienu ienest tik daudz prieka!

Mans meitenes vizuālais ideāls ir visai savdabīgs, nepieciešams, lai viņa šļupstētu, šķielētu un uz kājām zilumi,zilumi,zilumi! Varbūt, pat gribētos piemetināt mazas krūtis! Tādu meiteni es mīlētu bez gala! ā, un nedrīkst piemirst par zobu sakodienu, seksam jābūt! 2. un/vai 3.  zobi drīkst un, varbūt,  pat ieteicams būt nedaudz šķībiem, vai arī visiem jābūt perfekti taisniem. perfekto! Ienīstu dzimumzīmes-lielas,riebīgas.. vēmiens nāk.
atvainojiet..

Genre: Black comedy

Rejected /2000/

Ikkatrā pulsējošā radībā ir sirds vai tas elektroniskais motors vai mehāniskais pumpis ar četriem robiem uz priekšu un vienu atpakaļ, ja dienā redzētais sagriež tik ļoti, ka kaunā asarojošās acis nespēj panest slāpes pēc medus sviestmaizes, tad ieslēgtais ventilators var pagriezt pasauli citādāk kaut uz mazu brīdi. Nebūtu skaisti, ja garie blondie mati tiktu ierauti ventilatorā un atlēktu skalps no pakauša viena mirklī. Patiesībā labāk būtu noraudzīties skrupulozā piedzērušā autovadītājā, kurš burtiski apiet balto līniju un pakrīt. Jā, šis ož pēc turpinājuma melnajam humoram.

Lai vairāk smieklu un patiesības, kura priecē šajā + 33 grādu karstumā, protams, labpatiktu pašportreta nevainīga apsmiešana, kura rezultātā nemestos sarkanie pleķi uz sejas blakussēdētājam , jo mēs taču mākam pasmieties par savu jauno un galīgi negaumīgo rokas somiņu, kas priecē vien vecus cilvēkus tālu laukos, bet ne urbanizētajā pavalstnieku pilsētā.

Melns uz balta un sarkanais kā oga zaļā krūmā īsfilmas „Rejected” galvenajā lomā. Vairāk kā jebkurai redzētajai īsfilmai apbalvojumu un vismazāk krāsu, lai nebiedē šis skaitlis 16 apbalvojumi dažādos starptautiskajos īsfilmu un kino festivālos. Pirmie komentāri par šo īsfilmu ir bijuši visai bikli, bet lai vairs nemulsinātu video.

Ir cilvēki ar īpaši jūtīgu ādu, kuri nelīdzinās visiem tiem citiem, kuriem skapī smagi pakaramie nokrauti ar maskām, visiem dzīves gadījumiem. Tie nenēsā cimdus, lai pieskāriena maigumu neaizēno betona aizsegs. Nenēsā biezi un  nerūpīgi adītas vilnas jakas ar augstām krāgām, pat tad, kad vējš pūš no ziemeļiem. Tie nemīl vienkārši tāpat, tikai mazliet un neilgi. Tie jūt līdz kaulam, pa īstam un dziļi, jo tikai tāda var būt Mīlestība, citādi tās ir blēņas kaut kādas. Tie lasa smeldzi, gaviles, sāļumu un bailes acu skatos, rūpīgi tos tulkojot, lasa tos empātiski, caur dvēseli raugot. Tie ir cilvēki, ar kuriem zīmuļus uzpīpēt, gluži kā bērnības atmiņu piezīmēs, stundām gari kaismīgu tēju dzert un aizgūtnēm runāt, runāt un tases lejā čukstus samanīt, ar tauriņu ķeramo tīklu vēju ķert neaizliegtās debesīs, būt ar kailu garu un nepiesegties ar vārdiem līdz pusei, ieraudzīt brīnumus sevī un smieties tā, ka arī kaimiņi dzird, tie ir blīvās knaiblēs nepiespiesti, tie ir cilvēki, kuri parāda, ka Dievs tomēr vēl nav zaudējis ticību cilvēkam un cilvēcībai, kura bieži noglabāta aiz trejdeviņām jūrām Tie ir atkarīgi cilvēki, neglābjami slimi un runās par ārstēšanos, aizbāž ausis un klausās savu Mūziku, tie ir slimi ar Mīlestību, jo pasaule taču ir radīta labajam, jo nekas cits taču tā asinīm cirkulēt neliek kā siltums, kurš īsts un no sirds…

Vai Tu esi tāds..?

                      /Kāpēc ne?/