Sapņu tulks.

novembris 7, 2010 by

Director: Chris Milk / Music Gnarls Barkley/ USA/ 2008

_______________________________________________________
Tik sen nav bijis tā, ka raudāt gribās.Nav kauns un cukurs acīs.

Sapņi sāp.Jo nāc.Viens.Reizēm saujās prieks.

 Nespēju tulkot – kāpēc. Kaķēni sen kā dzelmē nosprāguši…

 Es domāju? Tu domā?Un tad tiekamies, Tur, citās paralēlēs?

 -Nezinu.

 Bet neslēpšu.Uznāk-

 Ir paisums un gribās, lai nav patiesības, ne melu, ne jautājumu, ne atbilžu,

Vien daudzpunktes un domuzīmes pirkstus ar tinti smērē.

Grūtākais uzredzēšanos, priecīgākais-sveiks.

Peldam vienā straumē.

 Neslēpšu.Gribās.

Lai rītdiena ir kā vakardiena toreiz, pirms četrām Ziemām un Maiju tajā.

 -Bija silti…

Un…man pietrūkst!

 

 

 

 

 

Garāmgājēji.

Oktobris 11, 2010 by

Oblik productions

/2010/ 

– Tu satiksi mani Ziemā. Un nebaidies, ka man rokas būs mazliet nosalušas…

 Atkusni rada jau doma vien, kad ar pirkstiem Tevi zīmēju –

Uz vaigiem, uz auss, uz kakla, uz krūtīm, uz gurniem sev.

 –  Un tad sekos Pavasara plūdi, vēl iepriekš nepieredzēti spēcīgi.

 Es kusīšu Tevī.

Kopā iziesim no krastiem, ārpus taustāmām robežām, saplūstot kopā.

 Ziema aizplūst, neeksistē…

– Ķiršu koks uz vientuļas salas. Ziedi sniegā.

________________________________________________________

 *Un tas notika,

Vārdu pastaiga pār Tavām lūpām uz manām ausīm.

– Tu dari man to,ko pavasaris dara ar ķiršu kokiem.

  Es nezinu,nezinu,nezinu kā,kad un no kurienes,bet…

 

Es Tevi…Nu jā…Un varbūt pat ļoti.

Tuvie, tālie Rietumi

Oktobris 5, 2010 by

Nevienam nav noslēpums, ka cilvēki zaudē darbu, ik dienas atlaiž simtiem nelaimīgu darbinieku, jau saknē nelaimīgu pildot savu ikdienas darbu un brīdī kad viņu atlaiž neviens neprasa vai būs alternatīvas šajos džungļos. Nekādu nozīmi nespēlē viņa stāvoklis birojā, aģentūrā, departamentā un vēl sazin kādos pasaules nostūros un pavēlniecības pakļautības izpildvarās. Un neko nenozīmē darba devējam atlaist uz biroja samazināšanas rēķina, nez arī cita iemesla pēc, tā vajadzēja, tev neveicās, mēs jūtam tev līdzi, mums ir jāpelna nauda, nauda, nauda.
Un lielākajai daļai šī parādība varbūt liekas normāla, jo mēs taču ejam uz Rietumiem, kur konkurence ir pašsaprotama, kur kapitālisms ir likums.
Cilvēkiem nav jāmēģina nemitīgi atšķirties ar savu ārišķību un katru gadu jāmaina kāda piederība, sekta vai reliģiskā piekrišana, šī daudzveidība šķeļ sabiedrību, sadrumstalo viedokļus un padara jebkuru nāciju vāju, tieši tāpēc visos laikos valdošā elite ir baidījusies no revolucionāriem līderiem, jo viņi sapulcina ap sevi lielu cilvēku skaitu vienai idejai un pat tikai vienas idejas vārdā var sagāzt ilgi realizētu politiku.
Es nevaru noticēt arī revolūcijas izpausmei, jo tā atbalsta šo pašu nākamo ķēdes posmu politikas realizācijā “Skaldīt un valdīt”. Nākamajā dienā vai gadā revolūcija ir beigusies un sākas kārtējā pārdale, pārveidošana, šķelšanās, mainīšanās un šis process pasaules vēsturē ir turpinājies līdz pat šim mirklim un turpināsies, jo cīņa rada pretestību un otrādi, jo nogalinot meli nevar nogalināt melus.
Atrisinājumu es atradu šajā priekšvēlēšanu laikā urbjoties starp partiju programmu solījumiem šajā cīņā, kur latvietis viens otram bija gatavs piebāzt prātu, rokas, muti, tā lai nerastos šaubas par saturu melnajā zamša kastītē cauršūtu zelta diegiem pārsietu sārtu lentīti dimanta, satīra, rubīna rotājumiem ar saturu “Sūds”.
Es domāju necīnīties pretī, bet gan veidot alternatīvu dzīvesveidu un kārtību pasaules globalizācijas politikai, jo šī sistēma nogalinās pati sevi ar sevis saražotajiem ieročiem un tad, kad sabruks sistēma cilvēku apziņa atbrīvosies jaunām idejām, ļoti daudzi cilvēki aizies nebūtībā, jo nebūs neko tādu gaidījuši un neizpratne par pēkšņo pamestību satrieks, bet tie kuri meklēs atradīs jaunu dzīvesveidu koperēsies, radot citu pasauli, kā to kuru mēs izdzīvojam šodien.

Es gribu pievērst uzmanību kādam stāstam, kuru ir simtiem pat nepārspīlēšu sakot tūkstošiem, tā nav tik tāla nākotne, mēs jau te esam, aizmirsuši pagātnes pāridarījumus 700 pakļautības gadus to pašu Rietumu ideālu ēnā un tā pavisam noteikti nav jābūt, nav jāaizmirst ģimene, pašapziņa, nacionālā kultūra, vēsture, it kā aiz brīvas gribas mēs to darām un te man nāk citāts galvā: “Vispaklausīgakais pakalpiņš ir tāds, kurš domā, ka viņš ir brīvs un dzīvo aiz brīvas gribas”.
Alternatīvas tiek labi slēptas, tāpat kā par lielu naudu nopirktie patenti noput salikti plauktiņos tā vietā, lai kalpotu cilvēcei!

Rolfa Vintera grāmata “Amerikas biedi” ir kā piesēta ar faktiem par situāciju dižās Amerikas Savienotajās Valstīs un patiesībā liels un varens nenozīmē, ka viņš nevar būt slims pašā saknē, ko teicami atklāj Rolfs Vinters iezīmējot pamatiedzīvotāju indiāņu nolemtību, sabiedrības sašķeltību un varas korumpētību. Grāmatā varēsiet atrast ļoti raibu un grūti noticamu faktu apkopojumu izklāstu, kas vēstī par vienu. Ja reiz tik dižā Amerika slimo vai mēs varam būt droši par sevi, ja reiz tik ļoti tiecamies pretī?

Čaka stāsts

Čaks, kuru patiesībā sauc par Čārlzu, ir 44 gadus vecs, viņš ir precējies, un viņam ir divi bērni. Tas ir simpātisks sportiska izskata vīrietis ar veselīgu sejas krāsu, kurš jebkurā kovboja filmā varētu tēlot “brašu zēnu” ar baltu platmali galvā. Netālu no Losandželosas, Sanfernandovelijā, viņam ir personiskā māja ar peldbaseinu un divas mašīnas garāžā, kā arī sava jahta Marinadelrejas līcī.
Katru rītu Čaks sēžas pie sava “Faierberda” stūres. Viņš brauc ar šādu automobīli, tāpēc ka tas viņam piešķir jauneklīgu  un sportisku izskatu. Viņš brauc pa soseju gar Holivudu, Santamoniku un Losandželosas lidostu uz uzņēmumu, kur strādā par inženieri konstruktoru. Šis uzņēmums razo mākslīgos Zemes pavadoņus, elektriskās skaitļošanas mašīnas, kā arī dažādu elektronisko aparatūru bruņotajiem spēkiem.
Čaks ir centīgs inženieris. Viņš bieži vien strādā līdz vēlam vakaram, bet dažreiz arī visu nakti, ja projektēšanas birojā, kuru viņš vada, rodas kādas grūtības; ļoti svarīgi ir vienmēr bū savu uzdevumu augstumos, nedrīkst pieļaut, lai kāds no viņa grupas darbiniekiem varētu viņam kaut ko pārmest.
Čaks no visas sirds mīl savu darbu un to nemainītu ne pret kādu citu. Pat mājās viņš nevar to aizmirst, viņš lasa tehniskos žurnālus, jo vienmēr taču rodas kas jauns un jābūt pēc iespējas vairāk informētam par visiem jaunumiem. Viņam patīk pastāvīgie strīdi, kas saistīti ar viņa darbu, patīk viņa firmas drosmīgie jauninājumi. Bez tam viņa darbs tiek labi atalgots: viņš saņem 36 000 dolāru gadā; viņam nav par ko sūdzēties, viņam dzīvē ir veicies.
Čaks ir teicamā formā. Katru rītu viņš 20.min peldas savā baseinā, pēc tam brokasto, ievērojot stingru diētu. Sestdienās un svētdienās Čaks spēlē golfu, hobijam paredzētajā pagrabā viņš dažkārt nomoka sevi, izdarīdams vingrinājumus ar rīkiem, kas nostiprina muskalatūru un uzlabo asinsriti. Viņš dažkārt prāto, vai nevajadzetu uzcelt savu somu pirti, jo vienmēr tacu jābū formā, kaut kas taču jādara šajā nolūkā, it īpaši tad, ja tev jau ir 44 gadi. Universitātēs, gar kurām Čaks brauc no rītiem, taču mācās jauni ļaudis, tiek gatavota viņam maiņa.
Pagaidām šādas briesmas vēl nedraud. Viņš nav vecs un ne tik drīz novecos. Pagaidām viņš vēl maz atsķiras no jaunajiem cilvēkiem, kas strādā viņa projektēšanas birojā: viņa matos nav sirmu šķipsnu, viņš izdara 50 vingrinājumus balstā guļus, viņam nav ne grama lieka svara.
Viņš var būt mierīgs, var pat lepoties ar sevi. Viņš ir dzimis kādā Vidējo Rietumu nomalē. Protams, koledžā nevar iegūt gluži to pašu, ko, mācoties slavenajās universitātēs, tomēr viņš ir daudz ko sasniedzis.
Kādu rītu Čaks, kā parasti, brauca ar savu “Faierberdu” uz darbu. Un pēkšņi notikumi sāka risināties tik strauji, ka viņš pat nespēja uzreiz visu apjēgt. Viņu atlaida, izmeta uz ielas, izskaidrojot to ar nepieciešamību apvienot vairākus projektēšanas birojus un taupīt līdzekļus: valdība atsaukusi dažus pasūtījumus, uz kuriem cerēja firma. Viņam izteica līdzjūtību un novēleja laimi.
Šo notikumu ar Čaku grāmatas “Amerikas biedi” autoram pastāstīja kāds Losandželosas psihiatrs, piebilzdams, ka šādu gadījumu ir daudz. Čaks galu galā nokļuva pie psihiatra, jo šās straujās krišanas laikā viņš bez visa pārējā vēl saprata arī to, cik maz viņš nozīmēja ģimenei. Sieva nicinoši nosauca viņu par neveiksminieku, meita pieprasīja nodrošināt arī turpmāk braukāt ar savu mašīnu, ko viņa tagad vairs nevarēja atļauties, dels vēsi deva padomu meklēt jaunu darbu un tulīt pat aizgāja, jo kaut kur netālu no mājas viņu gaidīja draudzene.
Bēdas salauza Čaku. Sieva viņu aizveda pie psihiatra, jo baidījās, ka viņš varētu izdarīt pašnāvību. Bet viņš neizdarīja pašnāvību, jo vēl taču vajadzēja samaksāt par māju. Un tagad viņš skraida no vienas firmas uz otru, nesekmīgi meklējot darbu, bet Losandželosā šādu inženieru – bezdarbnieku ir pārpārēm. Tagad Čakam ir sirmi deniņi, viņš vairs nekrāso sirmās šķipsnas, kā to darīja agrāk, kad viņš vēl bija jauneklīgs un viņam smaidīja veiksme, un no rītiem viņš brauca uz darbu ar savu mašīnu.
Čaks bija zaudējis kauju – “mežonīgo Rietumu” kauju mūsdienu gaumē. Agrāko cīņu par zemes gabalu tagad nomainījusi cīņa par izdevīgu vietu, cīņa, kurā gan nešauj, bet tomēr nogalina.