Autora Arhīvs

Tuvie, tālie Rietumi

Oktobris 5, 2010

Nevienam nav noslēpums, ka cilvēki zaudē darbu, ik dienas atlaiž simtiem nelaimīgu darbinieku, jau saknē nelaimīgu pildot savu ikdienas darbu un brīdī kad viņu atlaiž neviens neprasa vai būs alternatīvas šajos džungļos. Nekādu nozīmi nespēlē viņa stāvoklis birojā, aģentūrā, departamentā un vēl sazin kādos pasaules nostūros un pavēlniecības pakļautības izpildvarās. Un neko nenozīmē darba devējam atlaist uz biroja samazināšanas rēķina, nez arī cita iemesla pēc, tā vajadzēja, tev neveicās, mēs jūtam tev līdzi, mums ir jāpelna nauda, nauda, nauda.
Un lielākajai daļai šī parādība varbūt liekas normāla, jo mēs taču ejam uz Rietumiem, kur konkurence ir pašsaprotama, kur kapitālisms ir likums.
Cilvēkiem nav jāmēģina nemitīgi atšķirties ar savu ārišķību un katru gadu jāmaina kāda piederība, sekta vai reliģiskā piekrišana, šī daudzveidība šķeļ sabiedrību, sadrumstalo viedokļus un padara jebkuru nāciju vāju, tieši tāpēc visos laikos valdošā elite ir baidījusies no revolucionāriem līderiem, jo viņi sapulcina ap sevi lielu cilvēku skaitu vienai idejai un pat tikai vienas idejas vārdā var sagāzt ilgi realizētu politiku.
Es nevaru noticēt arī revolūcijas izpausmei, jo tā atbalsta šo pašu nākamo ķēdes posmu politikas realizācijā “Skaldīt un valdīt”. Nākamajā dienā vai gadā revolūcija ir beigusies un sākas kārtējā pārdale, pārveidošana, šķelšanās, mainīšanās un šis process pasaules vēsturē ir turpinājies līdz pat šim mirklim un turpināsies, jo cīņa rada pretestību un otrādi, jo nogalinot meli nevar nogalināt melus.
Atrisinājumu es atradu šajā priekšvēlēšanu laikā urbjoties starp partiju programmu solījumiem šajā cīņā, kur latvietis viens otram bija gatavs piebāzt prātu, rokas, muti, tā lai nerastos šaubas par saturu melnajā zamša kastītē cauršūtu zelta diegiem pārsietu sārtu lentīti dimanta, satīra, rubīna rotājumiem ar saturu “Sūds”.
Es domāju necīnīties pretī, bet gan veidot alternatīvu dzīvesveidu un kārtību pasaules globalizācijas politikai, jo šī sistēma nogalinās pati sevi ar sevis saražotajiem ieročiem un tad, kad sabruks sistēma cilvēku apziņa atbrīvosies jaunām idejām, ļoti daudzi cilvēki aizies nebūtībā, jo nebūs neko tādu gaidījuši un neizpratne par pēkšņo pamestību satrieks, bet tie kuri meklēs atradīs jaunu dzīvesveidu koperēsies, radot citu pasauli, kā to kuru mēs izdzīvojam šodien.

Es gribu pievērst uzmanību kādam stāstam, kuru ir simtiem pat nepārspīlēšu sakot tūkstošiem, tā nav tik tāla nākotne, mēs jau te esam, aizmirsuši pagātnes pāridarījumus 700 pakļautības gadus to pašu Rietumu ideālu ēnā un tā pavisam noteikti nav jābūt, nav jāaizmirst ģimene, pašapziņa, nacionālā kultūra, vēsture, it kā aiz brīvas gribas mēs to darām un te man nāk citāts galvā: “Vispaklausīgakais pakalpiņš ir tāds, kurš domā, ka viņš ir brīvs un dzīvo aiz brīvas gribas”.
Alternatīvas tiek labi slēptas, tāpat kā par lielu naudu nopirktie patenti noput salikti plauktiņos tā vietā, lai kalpotu cilvēcei!

Rolfa Vintera grāmata “Amerikas biedi” ir kā piesēta ar faktiem par situāciju dižās Amerikas Savienotajās Valstīs un patiesībā liels un varens nenozīmē, ka viņš nevar būt slims pašā saknē, ko teicami atklāj Rolfs Vinters iezīmējot pamatiedzīvotāju indiāņu nolemtību, sabiedrības sašķeltību un varas korumpētību. Grāmatā varēsiet atrast ļoti raibu un grūti noticamu faktu apkopojumu izklāstu, kas vēstī par vienu. Ja reiz tik dižā Amerika slimo vai mēs varam būt droši par sevi, ja reiz tik ļoti tiecamies pretī?

Čaka stāsts

Čaks, kuru patiesībā sauc par Čārlzu, ir 44 gadus vecs, viņš ir precējies, un viņam ir divi bērni. Tas ir simpātisks sportiska izskata vīrietis ar veselīgu sejas krāsu, kurš jebkurā kovboja filmā varētu tēlot “brašu zēnu” ar baltu platmali galvā. Netālu no Losandželosas, Sanfernandovelijā, viņam ir personiskā māja ar peldbaseinu un divas mašīnas garāžā, kā arī sava jahta Marinadelrejas līcī.
Katru rītu Čaks sēžas pie sava “Faierberda” stūres. Viņš brauc ar šādu automobīli, tāpēc ka tas viņam piešķir jauneklīgu  un sportisku izskatu. Viņš brauc pa soseju gar Holivudu, Santamoniku un Losandželosas lidostu uz uzņēmumu, kur strādā par inženieri konstruktoru. Šis uzņēmums razo mākslīgos Zemes pavadoņus, elektriskās skaitļošanas mašīnas, kā arī dažādu elektronisko aparatūru bruņotajiem spēkiem.
Čaks ir centīgs inženieris. Viņš bieži vien strādā līdz vēlam vakaram, bet dažreiz arī visu nakti, ja projektēšanas birojā, kuru viņš vada, rodas kādas grūtības; ļoti svarīgi ir vienmēr bū savu uzdevumu augstumos, nedrīkst pieļaut, lai kāds no viņa grupas darbiniekiem varētu viņam kaut ko pārmest.
Čaks no visas sirds mīl savu darbu un to nemainītu ne pret kādu citu. Pat mājās viņš nevar to aizmirst, viņš lasa tehniskos žurnālus, jo vienmēr taču rodas kas jauns un jābūt pēc iespējas vairāk informētam par visiem jaunumiem. Viņam patīk pastāvīgie strīdi, kas saistīti ar viņa darbu, patīk viņa firmas drosmīgie jauninājumi. Bez tam viņa darbs tiek labi atalgots: viņš saņem 36 000 dolāru gadā; viņam nav par ko sūdzēties, viņam dzīvē ir veicies.
Čaks ir teicamā formā. Katru rītu viņš 20.min peldas savā baseinā, pēc tam brokasto, ievērojot stingru diētu. Sestdienās un svētdienās Čaks spēlē golfu, hobijam paredzētajā pagrabā viņš dažkārt nomoka sevi, izdarīdams vingrinājumus ar rīkiem, kas nostiprina muskalatūru un uzlabo asinsriti. Viņš dažkārt prāto, vai nevajadzetu uzcelt savu somu pirti, jo vienmēr tacu jābū formā, kaut kas taču jādara šajā nolūkā, it īpaši tad, ja tev jau ir 44 gadi. Universitātēs, gar kurām Čaks brauc no rītiem, taču mācās jauni ļaudis, tiek gatavota viņam maiņa.
Pagaidām šādas briesmas vēl nedraud. Viņš nav vecs un ne tik drīz novecos. Pagaidām viņš vēl maz atsķiras no jaunajiem cilvēkiem, kas strādā viņa projektēšanas birojā: viņa matos nav sirmu šķipsnu, viņš izdara 50 vingrinājumus balstā guļus, viņam nav ne grama lieka svara.
Viņš var būt mierīgs, var pat lepoties ar sevi. Viņš ir dzimis kādā Vidējo Rietumu nomalē. Protams, koledžā nevar iegūt gluži to pašu, ko, mācoties slavenajās universitātēs, tomēr viņš ir daudz ko sasniedzis.
Kādu rītu Čaks, kā parasti, brauca ar savu “Faierberdu” uz darbu. Un pēkšņi notikumi sāka risināties tik strauji, ka viņš pat nespēja uzreiz visu apjēgt. Viņu atlaida, izmeta uz ielas, izskaidrojot to ar nepieciešamību apvienot vairākus projektēšanas birojus un taupīt līdzekļus: valdība atsaukusi dažus pasūtījumus, uz kuriem cerēja firma. Viņam izteica līdzjūtību un novēleja laimi.
Šo notikumu ar Čaku grāmatas “Amerikas biedi” autoram pastāstīja kāds Losandželosas psihiatrs, piebilzdams, ka šādu gadījumu ir daudz. Čaks galu galā nokļuva pie psihiatra, jo šās straujās krišanas laikā viņš bez visa pārējā vēl saprata arī to, cik maz viņš nozīmēja ģimenei. Sieva nicinoši nosauca viņu par neveiksminieku, meita pieprasīja nodrošināt arī turpmāk braukāt ar savu mašīnu, ko viņa tagad vairs nevarēja atļauties, dels vēsi deva padomu meklēt jaunu darbu un tulīt pat aizgāja, jo kaut kur netālu no mājas viņu gaidīja draudzene.
Bēdas salauza Čaku. Sieva viņu aizveda pie psihiatra, jo baidījās, ka viņš varētu izdarīt pašnāvību. Bet viņš neizdarīja pašnāvību, jo vēl taču vajadzēja samaksāt par māju. Un tagad viņš skraida no vienas firmas uz otru, nesekmīgi meklējot darbu, bet Losandželosā šādu inženieru – bezdarbnieku ir pārpārēm. Tagad Čakam ir sirmi deniņi, viņš vairs nekrāso sirmās šķipsnas, kā to darīja agrāk, kad viņš vēl bija jauneklīgs un viņam smaidīja veiksme, un no rītiem viņš brauca uz darbu ar savu mašīnu.
Čaks bija zaudējis kauju – “mežonīgo Rietumu” kauju mūsdienu gaumē. Agrāko cīņu par zemes gabalu tagad nomainījusi cīņa par izdevīgu vietu, cīņa, kurā gan nešauj, bet tomēr nogalina.

Advertisements

Iekšā

augusts 11, 2010

Producer: Trevor Sands

Inside /2008/

Iekšpus mazās sirds ir viens mazs dzelzs vīrs, kurš nepārtraukti rāda ar pirkstu, kur iet un ko iebāzt mutē pirmdienas rītā, lai svētdienā sastrādātie grēki tiktu atlaisti.

Nebeidzot atbildēt uz jautājumu, kas tad ir gļēvs cilvēks, tas, kurš bēg vai paliek cīnīties, kādu dienu viena no atbildēm šķitīs pareiza un vienā situācijā varēs aiziet bojā un ģimene paliks viena bez tēva, bet otrajā ainā viņš aizbēgs no frontes un izaudzinās spēcīgus dēlus. Un tad vienmēr pazib jautājums vai saglabāt atmiņas un izcilu paraugu, kā nodzīvot dzīvi ir pareizāk vai dzīvot un izaudzināt nākošo paaudzi pavisam iespējams ar tām pašām kļūdām, kas turpināsies līdz viena paaudze nepateiks, pietiek ļaut gļēvuļiem vairoties. Iespējams tad visa pasaule sajuktu prātā, galvā džinkstošās balsis no bērnības gultas sakultu sviestā un mēs visi kā viens dotos uz tvaika ielu 14, bet tur nepietiktu vietas visai pasaulei un pavisam iespējams liktu doties mājās un pavisam iespējams pus pasaule saprastu, ka šis apjukums ir tikai laicīgs.

Tik daudzšķautnainā iekšējā balss pārstātu būt tik gļēva un zem laternas vēlā vakarā man un tev nerādītos ēnu aplis apkārt auguma stāvam, kā atgādinājums, ka iekšpusē sitas simtiem melu, kā tādi māli ar ko aizlipināt cauro, dūmojošo mūri, uz kura ziemā pasildīties.

P.S. Dzīvot pēc sirdsapziņas var izrādīties grūti un vieglāk ir aizbēgt. Arī tas ir cilvēciski un tu vienkārši tiksi ieskaitīts tajos 50% gļēvuļu, bet jautrāk būtu nošaut to duci velnēnu, kas liek sajukt prātā. Padomā par to!

Zīmes mums apkārt, zīmes tepat!

jūlijs 28, 2010

Producer: Patrick Hughes
Signes /2008/

Vienmēr blakus ir dzirdēta frāze ņem viegli viss ir kā līstošs ūdens no glāzēm un tā no rokas rokā, no mutes mutē šī frāze seko manai, tavai ikdienai. Vairumam, kuru šis teikums ir skāris. Un ja nu tā nav kā melns uz balta stāv rakstīts amerikāņu likumos, ja gribas paskatīties tālāk par melnbalto darba galdu, par pirmo kritienu pa logu ārā, jā es toreiz izdzīvoju, jo mazam kauli ļoti labi saaug.

Es teiktu kļūsti reiz skudra līstošajā ūdens glāzē, tad redzēsi zīmes.

Kad beidzot kļūsi liels un paspēsi sabremzēties pirms avārijas, tad atcerēsies, laiku, kad pats biji mazais zaporožecs hammeram pie kājām. Beidzot redzi, kā šoreiz augot, ķerot skatienus un jutekliskus mirkļus mēģinot noskūpstīt sievieti pie sarkanās gaismas luksofora, spraucoties starp lielajiem ziediem esi redzējis daudz vairāk krāsu, kļūstot liels šajos Elizejas laukos.

Lai mums katram pa vienam elektriskam šokam, kad piemirstam nieku, kurš glāzē būdams viens spēj katru dienu ienest tik daudz prieka!