Archive for the ‘Īsfilmas’ Category

Sapņu tulks.

novembris 7, 2010

Director: Chris Milk / Music Gnarls Barkley/ USA/ 2008

_______________________________________________________
Tik sen nav bijis tā, ka raudāt gribās.Nav kauns un cukurs acīs.

Sapņi sāp.Jo nāc.Viens.Reizēm saujās prieks.

 Nespēju tulkot – kāpēc. Kaķēni sen kā dzelmē nosprāguši…

 Es domāju? Tu domā?Un tad tiekamies, Tur, citās paralēlēs?

 -Nezinu.

 Bet neslēpšu.Uznāk-

 Ir paisums un gribās, lai nav patiesības, ne melu, ne jautājumu, ne atbilžu,

Vien daudzpunktes un domuzīmes pirkstus ar tinti smērē.

Grūtākais uzredzēšanos, priecīgākais-sveiks.

Peldam vienā straumē.

 Neslēpšu.Gribās.

Lai rītdiena ir kā vakardiena toreiz, pirms četrām Ziemām un Maiju tajā.

 -Bija silti…

Un…man pietrūkst!

 

 

 

 

 

Advertisements

Garāmgājēji.

Oktobris 11, 2010

Oblik productions

/2010/ 

– Tu satiksi mani Ziemā. Un nebaidies, ka man rokas būs mazliet nosalušas…

 Atkusni rada jau doma vien, kad ar pirkstiem Tevi zīmēju –

Uz vaigiem, uz auss, uz kakla, uz krūtīm, uz gurniem sev.

 –  Un tad sekos Pavasara plūdi, vēl iepriekš nepieredzēti spēcīgi.

 Es kusīšu Tevī.

Kopā iziesim no krastiem, ārpus taustāmām robežām, saplūstot kopā.

 Ziema aizplūst, neeksistē…

– Ķiršu koks uz vientuļas salas. Ziedi sniegā.

________________________________________________________

 *Un tas notika,

Vārdu pastaiga pār Tavām lūpām uz manām ausīm.

– Tu dari man to,ko pavasaris dara ar ķiršu kokiem.

  Es nezinu,nezinu,nezinu kā,kad un no kurienes,bet…

 

Es Tevi…Nu jā…Un varbūt pat ļoti.

Iekšā

augusts 11, 2010

Producer: Trevor Sands

Inside /2008/

Iekšpus mazās sirds ir viens mazs dzelzs vīrs, kurš nepārtraukti rāda ar pirkstu, kur iet un ko iebāzt mutē pirmdienas rītā, lai svētdienā sastrādātie grēki tiktu atlaisti.

Nebeidzot atbildēt uz jautājumu, kas tad ir gļēvs cilvēks, tas, kurš bēg vai paliek cīnīties, kādu dienu viena no atbildēm šķitīs pareiza un vienā situācijā varēs aiziet bojā un ģimene paliks viena bez tēva, bet otrajā ainā viņš aizbēgs no frontes un izaudzinās spēcīgus dēlus. Un tad vienmēr pazib jautājums vai saglabāt atmiņas un izcilu paraugu, kā nodzīvot dzīvi ir pareizāk vai dzīvot un izaudzināt nākošo paaudzi pavisam iespējams ar tām pašām kļūdām, kas turpināsies līdz viena paaudze nepateiks, pietiek ļaut gļēvuļiem vairoties. Iespējams tad visa pasaule sajuktu prātā, galvā džinkstošās balsis no bērnības gultas sakultu sviestā un mēs visi kā viens dotos uz tvaika ielu 14, bet tur nepietiktu vietas visai pasaulei un pavisam iespējams liktu doties mājās un pavisam iespējams pus pasaule saprastu, ka šis apjukums ir tikai laicīgs.

Tik daudzšķautnainā iekšējā balss pārstātu būt tik gļēva un zem laternas vēlā vakarā man un tev nerādītos ēnu aplis apkārt auguma stāvam, kā atgādinājums, ka iekšpusē sitas simtiem melu, kā tādi māli ar ko aizlipināt cauro, dūmojošo mūri, uz kura ziemā pasildīties.

P.S. Dzīvot pēc sirdsapziņas var izrādīties grūti un vieglāk ir aizbēgt. Arī tas ir cilvēciski un tu vienkārši tiksi ieskaitīts tajos 50% gļēvuļu, bet jautrāk būtu nošaut to duci velnēnu, kas liek sajukt prātā. Padomā par to!