Archive for the ‘Literatūra’ Category

Tuvie, tālie Rietumi

Oktobris 5, 2010

Nevienam nav noslēpums, ka cilvēki zaudē darbu, ik dienas atlaiž simtiem nelaimīgu darbinieku, jau saknē nelaimīgu pildot savu ikdienas darbu un brīdī kad viņu atlaiž neviens neprasa vai būs alternatīvas šajos džungļos. Nekādu nozīmi nespēlē viņa stāvoklis birojā, aģentūrā, departamentā un vēl sazin kādos pasaules nostūros un pavēlniecības pakļautības izpildvarās. Un neko nenozīmē darba devējam atlaist uz biroja samazināšanas rēķina, nez arī cita iemesla pēc, tā vajadzēja, tev neveicās, mēs jūtam tev līdzi, mums ir jāpelna nauda, nauda, nauda.
Un lielākajai daļai šī parādība varbūt liekas normāla, jo mēs taču ejam uz Rietumiem, kur konkurence ir pašsaprotama, kur kapitālisms ir likums.
Cilvēkiem nav jāmēģina nemitīgi atšķirties ar savu ārišķību un katru gadu jāmaina kāda piederība, sekta vai reliģiskā piekrišana, šī daudzveidība šķeļ sabiedrību, sadrumstalo viedokļus un padara jebkuru nāciju vāju, tieši tāpēc visos laikos valdošā elite ir baidījusies no revolucionāriem līderiem, jo viņi sapulcina ap sevi lielu cilvēku skaitu vienai idejai un pat tikai vienas idejas vārdā var sagāzt ilgi realizētu politiku.
Es nevaru noticēt arī revolūcijas izpausmei, jo tā atbalsta šo pašu nākamo ķēdes posmu politikas realizācijā “Skaldīt un valdīt”. Nākamajā dienā vai gadā revolūcija ir beigusies un sākas kārtējā pārdale, pārveidošana, šķelšanās, mainīšanās un šis process pasaules vēsturē ir turpinājies līdz pat šim mirklim un turpināsies, jo cīņa rada pretestību un otrādi, jo nogalinot meli nevar nogalināt melus.
Atrisinājumu es atradu šajā priekšvēlēšanu laikā urbjoties starp partiju programmu solījumiem šajā cīņā, kur latvietis viens otram bija gatavs piebāzt prātu, rokas, muti, tā lai nerastos šaubas par saturu melnajā zamša kastītē cauršūtu zelta diegiem pārsietu sārtu lentīti dimanta, satīra, rubīna rotājumiem ar saturu “Sūds”.
Es domāju necīnīties pretī, bet gan veidot alternatīvu dzīvesveidu un kārtību pasaules globalizācijas politikai, jo šī sistēma nogalinās pati sevi ar sevis saražotajiem ieročiem un tad, kad sabruks sistēma cilvēku apziņa atbrīvosies jaunām idejām, ļoti daudzi cilvēki aizies nebūtībā, jo nebūs neko tādu gaidījuši un neizpratne par pēkšņo pamestību satrieks, bet tie kuri meklēs atradīs jaunu dzīvesveidu koperēsies, radot citu pasauli, kā to kuru mēs izdzīvojam šodien.

Es gribu pievērst uzmanību kādam stāstam, kuru ir simtiem pat nepārspīlēšu sakot tūkstošiem, tā nav tik tāla nākotne, mēs jau te esam, aizmirsuši pagātnes pāridarījumus 700 pakļautības gadus to pašu Rietumu ideālu ēnā un tā pavisam noteikti nav jābūt, nav jāaizmirst ģimene, pašapziņa, nacionālā kultūra, vēsture, it kā aiz brīvas gribas mēs to darām un te man nāk citāts galvā: “Vispaklausīgakais pakalpiņš ir tāds, kurš domā, ka viņš ir brīvs un dzīvo aiz brīvas gribas”.
Alternatīvas tiek labi slēptas, tāpat kā par lielu naudu nopirktie patenti noput salikti plauktiņos tā vietā, lai kalpotu cilvēcei!

Rolfa Vintera grāmata “Amerikas biedi” ir kā piesēta ar faktiem par situāciju dižās Amerikas Savienotajās Valstīs un patiesībā liels un varens nenozīmē, ka viņš nevar būt slims pašā saknē, ko teicami atklāj Rolfs Vinters iezīmējot pamatiedzīvotāju indiāņu nolemtību, sabiedrības sašķeltību un varas korumpētību. Grāmatā varēsiet atrast ļoti raibu un grūti noticamu faktu apkopojumu izklāstu, kas vēstī par vienu. Ja reiz tik dižā Amerika slimo vai mēs varam būt droši par sevi, ja reiz tik ļoti tiecamies pretī?

Čaka stāsts

Čaks, kuru patiesībā sauc par Čārlzu, ir 44 gadus vecs, viņš ir precējies, un viņam ir divi bērni. Tas ir simpātisks sportiska izskata vīrietis ar veselīgu sejas krāsu, kurš jebkurā kovboja filmā varētu tēlot “brašu zēnu” ar baltu platmali galvā. Netālu no Losandželosas, Sanfernandovelijā, viņam ir personiskā māja ar peldbaseinu un divas mašīnas garāžā, kā arī sava jahta Marinadelrejas līcī.
Katru rītu Čaks sēžas pie sava “Faierberda” stūres. Viņš brauc ar šādu automobīli, tāpēc ka tas viņam piešķir jauneklīgu  un sportisku izskatu. Viņš brauc pa soseju gar Holivudu, Santamoniku un Losandželosas lidostu uz uzņēmumu, kur strādā par inženieri konstruktoru. Šis uzņēmums razo mākslīgos Zemes pavadoņus, elektriskās skaitļošanas mašīnas, kā arī dažādu elektronisko aparatūru bruņotajiem spēkiem.
Čaks ir centīgs inženieris. Viņš bieži vien strādā līdz vēlam vakaram, bet dažreiz arī visu nakti, ja projektēšanas birojā, kuru viņš vada, rodas kādas grūtības; ļoti svarīgi ir vienmēr bū savu uzdevumu augstumos, nedrīkst pieļaut, lai kāds no viņa grupas darbiniekiem varētu viņam kaut ko pārmest.
Čaks no visas sirds mīl savu darbu un to nemainītu ne pret kādu citu. Pat mājās viņš nevar to aizmirst, viņš lasa tehniskos žurnālus, jo vienmēr taču rodas kas jauns un jābūt pēc iespējas vairāk informētam par visiem jaunumiem. Viņam patīk pastāvīgie strīdi, kas saistīti ar viņa darbu, patīk viņa firmas drosmīgie jauninājumi. Bez tam viņa darbs tiek labi atalgots: viņš saņem 36 000 dolāru gadā; viņam nav par ko sūdzēties, viņam dzīvē ir veicies.
Čaks ir teicamā formā. Katru rītu viņš 20.min peldas savā baseinā, pēc tam brokasto, ievērojot stingru diētu. Sestdienās un svētdienās Čaks spēlē golfu, hobijam paredzētajā pagrabā viņš dažkārt nomoka sevi, izdarīdams vingrinājumus ar rīkiem, kas nostiprina muskalatūru un uzlabo asinsriti. Viņš dažkārt prāto, vai nevajadzetu uzcelt savu somu pirti, jo vienmēr tacu jābū formā, kaut kas taču jādara šajā nolūkā, it īpaši tad, ja tev jau ir 44 gadi. Universitātēs, gar kurām Čaks brauc no rītiem, taču mācās jauni ļaudis, tiek gatavota viņam maiņa.
Pagaidām šādas briesmas vēl nedraud. Viņš nav vecs un ne tik drīz novecos. Pagaidām viņš vēl maz atsķiras no jaunajiem cilvēkiem, kas strādā viņa projektēšanas birojā: viņa matos nav sirmu šķipsnu, viņš izdara 50 vingrinājumus balstā guļus, viņam nav ne grama lieka svara.
Viņš var būt mierīgs, var pat lepoties ar sevi. Viņš ir dzimis kādā Vidējo Rietumu nomalē. Protams, koledžā nevar iegūt gluži to pašu, ko, mācoties slavenajās universitātēs, tomēr viņš ir daudz ko sasniedzis.
Kādu rītu Čaks, kā parasti, brauca ar savu “Faierberdu” uz darbu. Un pēkšņi notikumi sāka risināties tik strauji, ka viņš pat nespēja uzreiz visu apjēgt. Viņu atlaida, izmeta uz ielas, izskaidrojot to ar nepieciešamību apvienot vairākus projektēšanas birojus un taupīt līdzekļus: valdība atsaukusi dažus pasūtījumus, uz kuriem cerēja firma. Viņam izteica līdzjūtību un novēleja laimi.
Šo notikumu ar Čaku grāmatas “Amerikas biedi” autoram pastāstīja kāds Losandželosas psihiatrs, piebilzdams, ka šādu gadījumu ir daudz. Čaks galu galā nokļuva pie psihiatra, jo šās straujās krišanas laikā viņš bez visa pārējā vēl saprata arī to, cik maz viņš nozīmēja ģimenei. Sieva nicinoši nosauca viņu par neveiksminieku, meita pieprasīja nodrošināt arī turpmāk braukāt ar savu mašīnu, ko viņa tagad vairs nevarēja atļauties, dels vēsi deva padomu meklēt jaunu darbu un tulīt pat aizgāja, jo kaut kur netālu no mājas viņu gaidīja draudzene.
Bēdas salauza Čaku. Sieva viņu aizveda pie psihiatra, jo baidījās, ka viņš varētu izdarīt pašnāvību. Bet viņš neizdarīja pašnāvību, jo vēl taču vajadzēja samaksāt par māju. Un tagad viņš skraida no vienas firmas uz otru, nesekmīgi meklējot darbu, bet Losandželosā šādu inženieru – bezdarbnieku ir pārpārēm. Tagad Čakam ir sirmi deniņi, viņš vairs nekrāso sirmās šķipsnas, kā to darīja agrāk, kad viņš vēl bija jauneklīgs un viņam smaidīja veiksme, un no rītiem viņš brauca uz darbu ar savu mašīnu.
Čaks bija zaudējis kauju – “mežonīgo Rietumu” kauju mūsdienu gaumē. Agrāko cīņu par zemes gabalu tagad nomainījusi cīņa par izdevīgu vietu, cīņa, kurā gan nešauj, bet tomēr nogalina.

Advertisements

Par to, kurš domās par tevi labas domas, kad aiziesi!

maijs 22, 2010

Pārbaudījumi ir kā bedres, kas liek kāpt pa trepēm augšup, padarot stiprākus pret ikdienas skarbumu. Skarbumu, kas atvēzējoties dod pa pieri, lai katru dienu sagaidītu kā pirmo un beidzot, kad ārā būtu izsists viss gļēvums sapnī, kurā raud no laimes, stieptos pirkstgalos un kāptu ārā pa logu uz reālo dzīvi ar slapjiem vaigiem no laimes.

Ne pirmo reizi lasot šo stāstu aizdomājos par savstarpējām attiecībām, lai arī viņš ir nodrāzts un lasīts jau reizēm, tas aizvien liek iztēloties sarkanu Hruščovkas sienu aiz loga. Un kā tad rīkojies būtu tu?

Stāsts no grāmatas Robins S. Šarma Kurš raudās pēc tavas nāves?

Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasauli ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretim slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst.

Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā pacients, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņš paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās … kaila ķieģeļu siena.

Modernizējam pasauli!

maijs 14, 2010

Ar lielām acīm jānoraugās sabiedrībā, kā dažādi ierastie procesi apgriežas riņķī un kļūst neikdienišķi, tā patiesai būtībai. Bet ir lietas, kas paliek nemainīgas, jo dabā tā ir iekārtots, kā, piemēram, vīrietis apaugļo sievieti un citādi nevar būt, lai arī tagad sēklu var nodod bankā, pēc tam to atliek uzblenderēt, iejaukt kokteilī un mākslīgi apaugļot, tur tomēr paliek daļa vīrieša 23 hromosomu, lai spētu veiksmīgi nobeigt procesu. Vai vīrietis un sieviete kļūst par moderniem( atbilstošs sava laika prasībām un sasniegumiem) ? Sievietes uzsāka cīņu par savām tiesībām, lai uzvarētu. Un neapšaubāmi, pelnīti uzvarēja. Mēs taču visi vienlīdz vienādi nākam šajā pasaulē zem zilajām debesīm dzīvi sākot no viena punkta. Vienlīdz svarīgi attīstības labā nezaudēt kārtību kādā ir dzīvojuši mūsu priekšteči. Sieviete ģimenē ir sieviete un nevis otrādi. Nav jēgas mainīt normas, tās ir jāpilnveido. Varam pieļaut, ka vīrieši paši provocē sievietēm kļūt patstāvīgām ar savu attieksmi. Ja tā tiešām ir, tad agrāk vai vēlāk viens no mums sāks ilgoties pēc kārtības, tāpat kā nekārtīgā istabā ik pa laikam jāievieš kārtība!

Sievietei taču ir vajadzīga drošības sajūta, spēcīgas rokas un gudrs vīrietis. Es pieļauju ideālajā variantā, pienākumi modernajā pasaulē nevis paliek pa vecam vai sagriežas otrādi, bet izlīdzinās, abas puses iemācās viena no otras veikt abiem svarīgus pienākumus. Vīrietis, taču var apmainīt autiņus un sieviete ieskrūvēt skrūvi nepazaudējot savas dabā iekārtotās normas?

Lai cik banāli tas nebūtu, manuprāt, spēcīgais dzimums „Vīrietis” sāks ilgoties pirmais pēc sievišķīgām līnijām:

„Izglītota sieviete ir šausmīga! Mums ir dažādi likumi, bet nav tikai viena, kas spertu visas tās sievietes, kuras sāk politizēt vai rakstīt grāmatas. Pēc visām šīm estētiskajām bālumkaites piemeklētajām jumpravām atkal gribas satikt spirktas un ņipras, sirsnīgas un mīļas meitenes, kas prot skūpstīties un mīlēt, kā dabas māte to liek ”.

Var nepiekrist simtprocentīgi Ē.M.Remarkam, bet idejai, ka mums pietrūkst šo sieviešu, nevis solārij zaķu ar paduses sunīšiem, piekarinātiem matiem un uzpumpētām krūtīm gan un tā ir tiesa!

Un šajā sakarā gribētu piedāvāt kādu stāstu no 1980.gada grāmatiņas “Dadzis” ar nosaukumu “Modernizācija”, ko ir sarakstījis

Es vairs nespēju. Jāšķiras! Kas man cits vairs atliek?

Vai nu tiešām tā uzreiz? Kas tev īsti lēcies? Varbūt sieva drusciņ padzīvo? Nu, tas krupis mums jānorij. Modernu sievieti nevar piesiet kā Grietiņu tikai pie mājas un bērniem. Viņai vajadzīgi arī darba biedri, draugi, zināma brīvība.

Jā, jā, to es dzirdu vienmēr : viņai – draugi darbabiedri, man – brūtes! Mesties ar pilnu krūti daudzšķautnainajā dzīvē ir tikai brīvība, bet man – tīrā izlaidība. Viņai mājas darbi – smagas nevienlīdzības netaisnīga papildslodze, man – moderna vīrieša nerakstīts pienākums. Turklāt nezin kāpēc tieši man un tikai man vienmēr ir jābūt tam saprotošajam…

Aaa, tad par to tu gaudies?

Tad ne jau par to vien…

Par ko tad vēl? Viņa pamaz nopelna?

Nē, vairāk par mani.

Bet vairāk arī palaiž?

Nevarētu sacīt… Kad iet uz restorānu, mani aizvien paķer līdzi un es jau iemešanā pakaļ nepalieku…

Mjā… Varbūt tev par daudz jānoņemas ar bērnu audzināšanu?

Bērni mums nav jāaudzina, viņus vedu uz bērnudārzu. Un pagaidām sūdzēties nav par ko.

Kāpēc tad jāšķiras? Viņa ir dumja?

Nav. Citi pat slavē: apdāvināta, spējīga, sabiedriska… Bet es saku: mājās galīgi nepilda savus ģimenes pienākumus!

Ak tad tur tā bēda! Bet varbūt viņai to pienākumu tā pavairāk. Varbūt vakarā tik vien to spēj, kā iekrist gultā?

Nē, nē! Drīzāk tas esmu es, kas vakarā kā akmens iekrīt porolonos un uzreiz krāc.

Ā re, te nu ir! Pašam vajag vairāk pacensties.. Zini, ka vīrs ģimenē ir kā karaspēks, ģenerālim jāprot to tikai virzīt. Bet varbūt viņa tev ir slikts ģenerālis? Tāpēc viss paliek pusratā…

Ko tu! Tā vēl trūktu, lai sieva mani vēl komandētu! Ģimenes galvu! Un vispār radio klausos, presi lasu. Pats zinu, kas man jādara. No rītiem tiklīdz izberzēju acis, tūlīt uzvāru kafiju, salieku ēdamo galdā, nomazgāju traukus, saģērbju bērnus, aizvedu uz bērnudārzu, pēc tam – uz darbu. Pa dienas vidu sapērkos produktus. Pēc darba sieva mani un pirkumus ar mašīnu pārved mājā. Pēc tam es uzreiz uzrauju uzsvārci, uzrotu piedurknes, noslauku putekļus, uztaisu vakariņas, paēdinu mazos, piekopju virtuvi, izmazgāju bērniem bikšeles, salāpu zeķītes, sagatavoju ziemai kompotus, samarinēju sēnītes, vārdu sakot, izdaru visu, kā pienākas.

Nu, vareni! Tad jau esi īsts paraugvīŗs!

Jā gan! Tikai neaizmirsti – man taču darbā arī vēl jāstrādā…

Kā? Vai tad viņa tev mājā nemaz nepalīdz?

Viņa? Ko viņa? Pati ar saviem pienākumiem netiek galā! Pat tik daudz nav izdarījusi, kā uztrinusi virtuves nažus, piesitusi skapim nolūzušo kāju un salabojusi sanitārajā mezglā pilošo ūdens rezervuāru. Nu, padomā tik, jau kuru vakaru viņa ņemas, remontēdama izjaukto televizoru…

Citi izmantotie resursi:

http://remarks.conceptio.lv/