Posts Tagged ‘Kyon’

Stāsts pašapmierinātam cilvēkam

maijs 1, 2010

Šis stāsts nāk no grāmatas “Nedomā kā cilvēks”, kuras autors ir Kryon. Kas ir Kryon? Tas ir gars no magnētiskā dienesta, kā to apraksta Lī Kerols. Viņš ir vidutājs garam Kryon un tieši tāpēc Lī Kerols nevēlas savu vārdu parakstīt zem autoram paredzētās vietas. Tikai garās pārrunās ar izdevēju Kerolam izdevās panākt savu. Kopā viņš ir pierakstījis sešas grāmatas ar gara vēstījumiem un arī saviem komentāriem. Ir vērts dzirdēt citu viedokli, lai no patreizējiem būvētu jaunu. Un šajās grāmatās var atrast daudz interesantas fantastikas, piemēram, uz zemes notiekošās katastrofas ir gara Kryon magnētiskā lauka pārbīdes rezultāts. Izklausās sektantiski un daļēji tam var piekrist, bet var arī savilkt paralēlas ar dažādiem procesiem uz pasaules un, personiski, šīs paralēļu savilkšanas ir interesantākā grāmatas daļa, lai arī kas būtu patiesība, dažkārt ir patīkami atrasties nedaudz virs zemes ar ideju par labāku vai citādu pasauli.
Cik bieži mēs aizdomājamies par dzīves kvalitāti, jēgu un pārmaiņām. Šie jautājumi mūs nodarbina aizvien vairāk un vairāk, bet ar kādu mērķi? Nu ne jau 2012. gada pēc, tie ir tikai minējumi par to, kas sekos pēc šī gada, varbūt pavisam pašsaprotami būs uzsākt ceļu uz zelta laikmetu. Visi izģērbsies un pasaulē, kā lielā telpā ļausies saskaņai ar dabu un nerimstošām orģijām. Nu, kas zin varbūt zemi nomazgās cunami vai izvirdīs 30 tādi vulkani, kā Islandē un sauli aizsegs gaismai. Jā, un ja nu atskatīties uz savu dzīves kvalitāti un kļūt gudrākam nozīmē pamest ierasto vidi, jo gadiem nekas nav mainījies?
Ja, kaut kas rada diskomfort un liekas visa pasaule sadevusies  rokās, lai darītu pāri tad iespējams, tas ir tāpēc, ka viss ķermenis prasa pēc pārmaiņām, kā izsalcis nedēļu dzerot ūdeni.

Neesmu rietumu vai austrumu kultūras ticīgais, drīzāk pagāns ar cerībām uz senlatviešu kultūras iezīmju atdzimšanu. Būšu priecīgs, ja šis stāsts, kaut vai mazliet liek aizdomāties par to, kā mēs varētu dzīvot nedzīvojot, tā kā dzīvojam tagad. Vienkārši atskatoties atpakaļ!

Tagad mēs jums atbildēsim uz jautājumiem :”Kāpēc es? Kāpēc man no tā ir jācieš un jābaidās? Kāpēc tam vajadzēja notikt tieši ar mani šajā laikā? Kāpēc tu mums vienkārši nevari pateikt, kam ir jānotiek, lai mēs varētu no tā izvairīties?” Ļaujiet man paskaidrot. Reiz Dzīvoja kāds vīrs, vārdā Džo. Džo bija labs cilvēks un dzīvoja labu dzīvi jūsu sabiedrībā, uz jūsu kontinenta. Džo dzīvoja mierīgu dzīvi, jo viņā valdīja pašapmierinātība, kaut arī viņš to nezināja. Redzat, Džo nepatika pārmaiņas. Sabiedrībā, kurā jūs dzīvojat, kādā valda pārticība, Džo gadiem ilgi bija spējis uzturēt ģimeni un dzīvot labu dzīvi, jo viņš prata savus „ienākumus” sabalansēt ar „izdevumiem”. Tāpēc viņš bija apmierināts. Un tā Džo dzīvoja gadu pēc gada, izlīdzinot „ienākumus” ar „izdevumiem”.
Tāpēc Džo, kā viņš pats domāja, bija līdzsvarots. Katru rītu Džo cēlās vienā un tajā pašā laikā un katru vakaru gāja vienā un tajā pašā laikā gulēt. Gadu pēc gada viņš ar savu ģimeni izbaudīja vienas un tās pašas brīvdienas vienā un tajā pašā vietā. Džo bija plaukti, ar kuriem viņš lepojās un glabāja savas lietas. Ikreiz, kad viņš bija samaksājis kādu rēķinu, viņš to nolika uz sava plaukta. Katru reizi, kad Džo bija jaunas ģimenes bildes, kuras bija uzņemtas ar tehnoloģiju, kāda ir jūsu rīcībā šādiem nolūkiem, viņš tās nolika uz sava plaukta. Tā klājās kārta pa kārtai, gadu pēc gada atspoguļojot Džo vienu un to pašu vienmuļību. Viņam nebija grūtību ar izdzīvošanu. Kamēr viņš varēja „ienākumus” sabalansēt ar „izdevumiem” viņš bija laimīgs.

Tad sākās magnētiskās vētras, Gara vētras jaunajā enerģijā. Plūda ūdens, uznāca aukstums, uznāca karstums. Zeme dārdēja, un visas lietas, kas atradās uz Džo plauktiem, nokrita uz grīdas, un viņš bija nobijies, jo pārmaiņas bija lielas. Un viņš pamanīja, ka uz kādu brīdi „ienākošais” varētu vairs neatbilst „izdodamajam”.
Un tomēr, godprātīgs vīrs būdams, Džo, iekams palīdzēt sev, skrēja ārā, lai palīdzētu kaimiņiem. Un viņš pavadīja veselas trīs dienas, viņiem palīdzēdams, jo viņi bija lielākās grūtībās nekā viņš pats. Kad viņš bija beidzis palīdzēt, viņš atgriezās mājās pie savas ģimenes. Džo kaut kas bija skaidrs; viņš bija saticis cilvēkus, kas visu laiku bija dzīvojuši viņā tuvumā. Viņš zināja viņu vārdus, viņš pazina viņu sejas. Viņš redzēja, ka viņi ir ļoti līdzīgi viņam pašam. Viņš redzēja, ka viņi viņu mīlēja, ka viņi bija biedri, ka viņi cits citam palīdzēja. Viņš redzēja, ka katram bija kāda dāvana, kaut kas, ko viņš nebija gaidījis. Kādas jaunas zināšanas, kāda atklāsme, apskāviens… un mīlestība. Un Džo aptvēra izniekotos gadus, kad neko nebija zinājis par saviem kaimiņiem. Džo juta,  ka tas viņus ir kaut kā izmainījis. Viņš zināja, ka redzēs viņus atkal, un sarunāja tikšanos.
Džo ķērās pie uzdevuma sakrātot savu nekārtību. Viss, kas bija bijis viņa plauktā gulēja uz grīdas. Dīvainā kārtā Džo pieķēra sevi pie tā, ka lielu daļu viņš met ārā un tikai pavisam nedaudz no visām lietām viņš ieliek atpakaļ plauktā, kur tās stāvējušas. Sākumā tas viņu mulsināja, bet tad kļuva skraidrs, ka viss, ko viņš pacēla no grīdas, izskatījās vienāds. Gadu pēc gada, pat rēķini bija vieni tie paši; tikai datumi bija citi.

Paceļot no grīdas, Džo apskatīja savas fotogrāfijas un nolika tās uz plaukta. Vienīgā  atšķirība bija tā, ka viņa seja uz fotogrāfijām bija novecojusi. Tad Džo apjauta, kas bija noticis; lielāko daļu savas dzīves viņš bija pavadījis pašapmierinātībā, baidoties no pārmaiņām un neizbaudot dzīvi visā tās pilnībā. Džo saprata, ka bija daudz zaudējis, un to, ka viņš bija zaudējis daudz mīlestības. Džo saprata, ka vienmuļība un pašapmierinātība nebija nekas labs, ka bailes nedeva neko labu. Pēkšņi Džo aptvēra, ka bija mainījies.
Viņš sasauca kopā savu ģimeni, lai viņiem pastāstītu par savām pārmaiņām, lai pateiktu, ka viņiem nav jābaidās no notikušā, jo ar kaimiņu un viņa paša palīdzību viņi tiks visam pāri. Un Džo pat teica savai ģimenei, ka nākamreiz, kad tas notiks, viņi iešot uz baznīcu ( ar to domājot nākamo reizi, kas tas sakrītīs ar baznīcas dievkalpojumu). (Smiekli)